Esot kopā ar cilvēku, agri vai vēlu pienāk, tā sauktais, grābekļa sindroms. Kad ne uguntina, ne dzirksteles attiecībās jau vairs nav, tad sāc meklēt, ieraudzīt visādus mīnusus otrā. Centies viņam to pateikt, pasaki, viņš kaut kā izlokās, liek noticēt, ka nē, ka tomēr viss ir labi, viņš mainīsies, turpmākās 2h viss ir labi un BAMS!!!! Atkal esi uzkāpis uz tā paša sasodītā grābekļa, atkal saproti, ka nekas nav vairs tik labi, nekas nedod to prieku.
Un tā tas sasodītais ritenis griežas un griežas...bet dūšas, lai kaut ko mainītu jau arī nav. Liekas, ka nekad vairs neatradīsi tik lielisku, labu cilvēku; ai, nu kā es tagad viena būšu - nebūs ko pa trešdienas vakariem darīt (it kā man tagad būtu ko darīt,pffff).
Tas viss tikai griežas un maļas, griežas un maļas, bet tāpat nekas nemaināāāās!
Dzīves izdomāta netīrā spēlīte.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru